COLLECTIONS

Kolekcijas – Baltijas kolekcijas 1918-1938

English Translation

Description

Karš, revolūcija un miers: Latvija 1918-1938. gados.

Thomas J. Orbison, Amerikas palīdzības misijas vadītājam Baltijā 1919.-1920. gados, nācās personīgi saskarties ar I pasaules karam un Krievijas revolūcijai sekojušajām militārajām sadursmēm Latvijā. 1919. gada oktobrī Bermonta-Avalova armijas daļas, kas sastāveja galvenokārt no vācu Landesvēra pārstāvjiem un bijušajiem cara armijas virsniekiem, apšaudīja Amerikas palīdzības misijas štābu Rīgā. Bermonta-Avalova armijas daļu nodoms bija izdarīt spiedienu uz jauno Latvijas valdību. Amerikas palīdzības misijas štābs šajā gadījumā nebija uzbrukuma tiešais mērķis. Lai gan uzbrukumā neviens netika ievainots, notikušais pievērsa īpašu uzmanību; prezidents Kārlis Ulmanis misijai nosūtija ziedus. Thomas J. Orbison atstājis dienasgrāmatu, kurā apraksta notikumus 1919. gada otrajā pusē. Minētā dienasgrāmata ir Hūvera arhīva īpašumā.

Latvijas tauta bija ļoti pateicīga Amerikas palīdzības misijai par palīdzību Latvijas bērniem - par pārtiku un medicīnisko aprūpi, t. sk. zobārsta pakalpojumiem. Kā pateicības zīmi Thomas J. Orbison saņēma bagātīgi ornamentētus albūmus ar fotogrāfijām un ierakstiem. Arī šie albūmi pieejami arhīvā, tāpat kā Amerikas palīdzības misijas neskaitāmie ziņojumi par situāciju ar pārtiku Baltijā.

George Herron kolekcijā glabājas dokumenti, kas raksturo latviešu politiķu centienus un darbību neatkarības iegūšanā 1918. gada gaitā, periodā pēc Krievijas Imērijas sabrukuma. 1918. gada 18. novembrī Latvijā tika pasludināta neatkarība. Tam sekoja asiņainas sadursmes starp dažādiem spēkiem, kas tiecās saglabāt kontroli Baltijā. Jaunās Latvijas armijai nācās stāties pretim Sarkanajai armijai. Arī apvienotā ārvalstu intervence bija vērsta pret boļševiku centieniem.

Pēdējā laikā vairāki vēsturnieki, t.sk. David S. Foglesong un Bertrand Patenaude, izmantojot Huvera arhīva kolekcijas, pētījuši Amerikas palīdzības misijas darbības politiskos aspektus. David S. Foglesong, 1995. gadā izdotajā gramāta America's Secret War against Bolshevism: U.S. Intervention in the Russian Civil War, 1917-1920, palīdzības misiju Baltijas valstīs raksturo kā daļu no plašākas Amerikas Savienoto Valstu politikas, kas bija vērsta uz boļševiku varas likvidāciju Krievijā. Savukārt Bertrand Patenaude 2002. gadā izdotajā darbā, The Big Show in Bololand, detalizēti analizē Amerikas palīdzības misijas taktiskos pasākumus un to iespaidu uz bijušo Krievijas impērijas teritoriju.

Iepazīstoties ar Orbisona kolekciju, kā arī citām arhīva kolekcijām, redzams, ka Latvijas iedzīvotāji bija pateicīgi par amerikāņu sniegto palīdzību. Tomēr sķiet, ka 1919-1920. gados Amerikas valdības attieksme pret Baltijas valstīm bija zināmā mērā augstprātīga: Baltijas tautas netika uzskatītas par spējīgām uz pašvaldību. Daudzi Vilsona administrācijas un Huvera palīdzības misijas ierēdņi bija pārliecināti, ka Baltijas reğionam pēc boļševiku varas likvidācijas vajadzētu atgriezties Krievijas impērijas sastāvā.

Latvieši lielā skaitā bija piedalījušies 1917.g Krievijas Revolūcijā un sekojošajā pilsoņu karā. 1905. gada revolūcija un impērijas spēku centieni to brutāli apspiest, izmantojot soda ekspedīcijas, jau pirms 1917. gada bija radikalizējuši Latvijas iedzīvotājus. Pēc 1917. gada revolūcijas Latviešu Strēlnieku Korpuss, kas Pirmā Pasaules Kara gaitā bija dibināts kā atsevišķa vienība cara armijas sastāvā, kļuva leğendārs sava cīņas spara un drosmes dēļ. Daļa kareivju nostājās boļševiku pusē, cita daļa cīnījās Baltās Armijas sastāvā.

Strēlnieki, kas bija cīnījušies admirāļa Kolčaka vienībās, pilsoņu kara cīņas beidza Vladivostokā - vesela kontinenta attālumā no Baltijas jūras krastiem. Huvera arhīva Valdemāra Salnais kolekcijā glabājas šo strēlnieku fotogrāfijas. Cita strēlnieku daļa kļuva uzticamākie Ļeņina un boļševiku sabiedrotie, kas apsargāja boļševiku valdību Maskavas Kremlī.

Pilsoņu kara beigās, vīlušies boļševiku režīma autoritārismā, daudzi strēlnieki pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. Šie strēlnieki nostājās Latvijas neatkarības pusē. Tie latvieši, kas palika Krievijā un turpināja atbalstīt boļševikus, vēlāk, 30. gados Staļina "tīrīšanu" laikā, tika nošauti vai pazuda bez vēsts. Daudzi talantīgi zinātnieki un mākslinieki zaudēja dzīvības, t.sk. pasaulslavenais dizainers un plakātu mākslinieks Gustavs Klucis. Pēc Staļina pavēles viņu nošāva 1938. gadā.

Arī Rietumu vēsturnieki par Gustavu Kluci visbiežāk raksta kā par krievu mākslinieku. Pagaidām nav daudz to, kas apzinās trağisko vēstures ironiju. Lai gan visu savu īso mūžu Gustavs Klucis bija pilnībā pārliecināts padomju internacionālists, nāves spriedumu viņš saņēma kā "latviešu nacionālists". Vairāki mākslinieka plakāti glabājas Huvera arhīva kolekcijā. Arhīvā glabājas arī latvieša Aleksandra Apsīša, cita 20. gadu padomju plakātu mākslinieka, darbi.

20. un 30. gados Baltijas valstis kļuva par visai nozīmīgu "logu" Rietumu izlūkdienestiem, kuru interese par komunistisko Krieviju nekad neatslāba. Tādas plaši zināmas personas ka Sidney Reilly (saukts par Ace of Spies) un Boris Savenkov (vairāku pret boļševikiem vērstu sazvērestību organizētājs un kādu laiku Reilly sabiedrotais) uzturējās Baltijā. Rīga kļuva par izlūkdienestu aktivitāšu centru. Kā diplomāts Rīgā uzturējās arī vēlākais politologs George Kennan.

Materiāli par Reilly un Savenkova darbību Rīgā atrodami Bruce Lockhart un Boris Nicolaevsky kolekcijās. Huvera arhīvā glabājas arī amerikāņu diplomāta Loy Henderson atmiņas par Rīgā 20. gados pavadīto laiku. Hendersona memuāri ir materiāls, kas raksturo gan Latvijas politisko attīstību, gan notikumus Padomju Savienībā. Hendersona memuāros atrodama informācija ari par Kennan darbību.

20. - 30. gadus Latvijas vēsturē bieži dēvē par pirmo neatkarības periodu. Jauncelsmes grūtības Latvijas valstij bija neizbēgamas, tām pievienojās 30. gadu sākuma ekonomiskā krīze, parlamentārā nestabilitāte. 1934. gadā Karlis Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu, nodibinot autoritāru režīmu. Visu partiju, t.sk. sociāldemokrātu, darbība tika pārtraukta. Materiāli par Bruno Kalniņu, vienu no LSDSP līderiem, atrodami Boris Nicolaevsky kolekcijā. Huvera arhīvā glabājas arī citu Latvijas 20. - 30. gadu politiķu un diplomātu - Adolfa Bļodnieka, Alfreda Bērziņa, Feliksa Cielēna - kolekcijas.

Latvijas neatkarība atnesa nepieciešamos kultūras attīstības priekšnoteikumus. 30. gadi kopējā virzībā iezīmēja jaunu akcentu - latviskās identitātes meklējumus saistībā ar Kārļa Ulmaņa autoritārajiem, izteikti nacionālajiem projektiem. Viens no projektu realizētājiem bija mākslinieks Jānis Muncis. Huvera arhīvā glabājas mākslinieka kolekcija. Kolekcijas fotogrāfijas un citi materiāli parāda, kā Latvijā tika organizēti masu paraugpasākumi. Vēlāk, vācu okupācijas laikā Muncis nonāca cietumā par pro-amerikāniskiem uzskatiem, tomēr pēc kara viņam izdevās emigrēt uz ASV. Jānis Muncis kolekciju Huvera arhīvs ieguva pateicoties mākslinieka Gvido Augusta pūlēm, kas ir Ziemeļkalifornijas latviešu-amerikāņu kopienas aktīvs pārstāvis.

Turpmāk: Jauns karš Baltijas teritorijā, 1939-1945.

Plašāka informācija par materiāliem par Baltijas valstīm, kas atrodas Huvera Institūta īpašumā, atrodama internetā Stanford University Libraries catalogue.
Online Archive of California piedāvā Huvera Institūta arhīva Baltijas valstu materiālu aprakstu reğistrus.

Access Information

Komentāri par pārskatu un jautājumi par Baltijas valstu kolekcijām Huvera arhīvā adresējami David Jacobs, jacobs@hoover.stanford.edu.